2018. gada 15. novembrī Tukumā, svinīgā ceremonijā tika atklāts piemineklis par godu Latvijas pirmajam ārlietu ministram – Zigfrīdam Annam Meierovicam. Piemineklis atrodas Z. A. Meierovica laukumā, kas izbūvēts Jaunās un Lielās ielas krustojumā.
Svinīgajā atklāšanas ceremonijā kopā ar tukumniekiem piedalījās Z. A. Meierovica jaunākā dēla atraitne Ingrīda Meierovica, Tukuma novada Goda pilsonis un bijušais Latvijas ārlietu ministrs Georgs Andrejevs, Tukuma novada Goda pilsone, dzejniece Māra Zālīte, Tukuma novada Domes priekšsēdētājs Ēriks Lukmans, kā arī LR ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un virkne vairāku valstu vēstnieki un diplomāti.
Pieminekļa autori ir tēlnieki Zane un Matīss Kalniņiem, laukuma arhitekte - Liene Līce.
Vietas stāsts
Z. A. Meierovica laukums pie Lielās ielas izveidots 2018. gadā, kad tika svinēta Latvijas Simtgade. Pirms tam šajā vietā bija skvērs (1947-2018), bet vēl agrāk – blīva apbūve, kas pastāvējusi no 17. gadsimta. Laukums atrodas Lielās un Jaunās ielas stūrī. Lielā iela vēl 18. gadsimtā dēvēta par Baznīcas ceļu. Vēlāk tās nosaukums mainījies: Lielā iela (1802–1935), Z. Meierovica iela (1935–1940), 1905. gada iela (1940–1941), H. Gēringa iela (1941–1945), 1905. gada iela (1945–1991), Lielā iela (no 1991).
Par gruntsgabala pirmajiem īpašniekiem šobrīd nav ziņu. 1860. gadā šeit atradās kokvirpotāja Markusa Hubera dzīvojamā māja, divas mazākas ēkas un nojume, kā arī vairākas saimniecības ēkas. Hubera īpašums bija viens no lielākajiem Lielajā ielā; novērtēts par 7349 sudraba rubļiem.
1881. gadā īpašums piederēja Gustavam Jakobsonam, kurš pārbūvēja ielas namu, piemērojot telpas tirdzniecībai. Viņa īpašumā atradušās dažādas tirgotavas, maiznīca, arī frizētava. Viņš 1886. gadā gar gruntsgabala robežu uzbūvēja arī četras saimniecības ēkas. Puspūrvietu lielajā dārzā auga 18 augļu koki. 19. gadsimta beigās daļu Jakobsona zemes atsavināja, lai izveidotu Jauno ielu un nodrošinātu piekļuvi Sv. Stefana Romas katoļu baznīcai (1896).
Arheoloģiskās izpētes rezultāti
Arheoloģiskos izpētes darbus 2018. gada maijā un jūnijā veica LU Latvijas vēstures institūta pētnieks, Dr. hist. Rūdolfs Brūzis, atklājot vismaz 400 gadu senu dzīvojamo māju pagrabus, ērbēģa, un maizes krāsns pamatus, kā arī kūts pamatus un vēsturisko bruģējumu iekšpagalmā.
Arheologi atsedza piecus ēku pagrabus. Vecākais no tiem tapis 17. gadsimta pirmajā pusē, par ko liecina tā pamatos iemūrētais Zviedrijas karaļa kalts šiliņš. Par tukumnieku turības līmeni liecina agro jauno laiku dzīru galda servējumu priekšmeti 17. gadsimta dakšiņas rokturis ar kaula spalu un luksusa standarts – austeres vāki.
Izmēros mazāks, bet dziļāks pagrabs, būvēts zem 18. gadsimtā celtas ēkas. Lielās ielas malā ēkas apakšstāva līmenī atradusies uz lieliem krautiem granīta akmeņu pamatiem būvēta maizes krāsns, ko 19. gadsimta beigās izmantoja M. Jankovska maiznīca.
Pagrabu izpētes laikā Mg. geol. Aija Ceriņa veiktās sēklu analīzes liecina, ka šī gruntsgabala iedzīvotāji bijuši visai turīgi. Uzturā lietotas gan rozīnes, gan miega magones, gan arī vīģes. Pagrabā glabāti arī ievārījumi, kas gatavoti no vietējām meža zemenēm un avenēm.
Kā liecina arheologu atrastie dobie un grezni rotātie plāksnes podiņi, ēkas apsildītas ar podiņu krāsnīm. Telpu izgaismošanai kalpojuši skalturi un svečturi, arī petrolejas gaismeklis, kas veidots no Otrā pasaules kara šāviņa čaulas. Atrasti daudzi tasīšu, apakštasīšu, šķīvju, vīna un alus kausu, vāžu, bļodu, zupas terīņu un trijkāju fragmenti, stikla un porcelāna aptiekas zāļu trauciņi un pudelītes. Atradumu klāstu papildina 18. un 19. gadsimta Holandē ražoto baltmāla un porcelāna pīpju fragmenti, tabakas smalcināmais nazis, arī 19. gadsimta zobu birste ar kaula rokturi un kuiļa sariem birstes daļā,
Par Jēkaba Kurmja koloniālpreču veikala preču klāstu liecina gāzētā augļu dzēriena pudele ar uzrakstu “Bilz”, kura ražošanu uzsāka Vācijā 1904. gadā un jau pēc gada tirgoja arī Tukumā. Atrasta arī 20. gadsimta pirmajā pusē populārā ārstnieciskā balzāma “Hienfong” pudele. Par pulksteņu veikala preču klāstu liecina 19. un 20. gs. mijā Vācijas rūpnīcā “MӦBIUS&SOHN HANNOVER” ražotā pulksteņu eļļas pudeles un laikrāža dekoratīvs elements – eņģeļa figūriņa.
Zigfrīds Anna Meierovics un Latvija
Viens no Latvijas valsts dibinātājiem, diplomāts, Latvijas Republikas pirmais Ārlietu ministrs, vairākkārtējs Ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics ir nodzīvojis īsu, bet neparasti spilgtu mūžu. Viņa personība tika leģendām apvīta jau viņa dzīves laikā, bet pilnīgi noklusēta padomju okupācijas gados. Latvijā joprojām ir paaudzes, kas pārāk maz zina par šo Latvijai izcili nozīmīgo personību.
Atjaunot mūsu šodienas Latvijas valsts pēctecību nebūtu bijis iespējams bez tā milzīgā, pašaizliedzīgā darba, ko veica Z. A. Meierovics, visai sarežģītos apstākļos panākdams Latvijas valstisko atzīšanu.
Pretrunu plosītajā Eiropā, pēc 1. Pasaules kara impērijām sabrūkot, Meierovics ieguva to, kam reti kurš ticēja - Latvijas atzīšanu de fakto 1918. gada 11. novembrī. Balstoties uz šo ārpolitisko panākumu, bija iespējama LR proklamēšana 1918. 18. novembrī. Tas ir – nekavējoties, pēc nedēļas. Tomēr nostiprināt neatkarību de jure bija iespējams tikai 1921. gada janvārī. Lielā mērā tas notika pateicoties tieši Zigfrīda Annas Meierovica darbībai un personiskajām īpašībām. Viņa eiropeiskā izglītība, valodu prasme, ideālisms un dziļā morālā pārliecība, ka Latvija ir cienīga un tiesīga pastāvēt, sākumā izbrīnīja, bet vēlāk pārliecināja pasauli.
Z. A. Meierovica personība, centieni un devums Latvijas labā apliecina vērtības, bez kurām nevar pastāvēt ne tauta, ne valsts – pašapziņa, uzticība valsts ideāliem un nesavtīgs darbs, lai tos iemiesotu dzīvē.
Zigfrīds Anna Meierovics un Tukums
1887. gada 5.februārī (pēc jaunā stila) Hermana un Annas Meierovicu ģimenē Liepājas pusē – Durbē piedzima dēls Zigfrīds. Diemžēl ģimenes laime nebija ilga, jo jau 16. februārī, 26 gadu vecumā no pēcdzemdību komplikācijām Zigfrīda māte Anna Meierovica nomira. Pēc ebreju tradīcijas Zigfrīdam tika dots arī mirušās mātes vārds.
Zigfrīda bērnība ir pagājusi Pūrē un Kabilē. Tur viņš ieguva savu pirmo izglītību un audzināšanu. Tur, latviešu tautskolotāja ģimenē veidojās viņa personība. 1900. gadā viņš iestājās Tukuma pilsētas skolā (tagad – E.Birznieka-Upīša Tukuma 1.pamatskola), kur mācījās līdz 1905. gadam.
Tukumā Zigfrīds nonāca skolotāja F. Jansona ģimenes pansijā, bet mācību iestādē sastapās ar aktīvo rusifikācijas politiku – mācības notika krievu valodā, kā arī jaunuzņemtos audzēkņus iesvētīja saskaņā ar pareizticīgo tradīcijām. Taču skolas biedri viņu atceras kā enerģisku, asprātīgu un vienmēr patīkamu sarunu biedru, kurš savas dzīves grūtības ārēji nekad neizrādīja.
Neskatoties uz pārkrievošanas politiku, Meierovics kopā ar citiem skolēniem izkopa latviešu kultūru, piedaloties kora izveidē, iestudējot ludziņas, lasot referātus par skolā neapspriestām tēmām un rokrakstā veidojot skolas žurnālu «Pirmie Stari».
Vēlākos gados viņš ar ģimeni pavadīja vasaras sava brālēna mājās Brizulē. Arī pēc laulības šķiršanas viņa bijusī sieva ar bērniem turpināja pavadīt vasaras Brizules “Druķos”, un Meierovics bija biežs viesis Tukuma pusē. Savā pēdējā braucienā uz Brizules “Druķiem”Meierovics gāja bojā.
Zigfrīds Anna Meierovics: ārlietu ministrs un ministru prezidents
Zigfrīdas Anna Meierovics bija pirmās Latvijas Republikas pirmais ārlietu ministrs divus laika posmus: no1918. gada 19. novembra līdz 1924. gada 26. janvārim un no 1924. gada 19. decembra līdz 1925. gada 22. jūnijam.
1920. gadā Zigfrīds Anna Meierovics kļuva arī par Satversmes sapulces deputātu. Sociāldemokrātu partijas vadītājs F. Cielēns Meirovicu Satversmes sapulces atklāšanas dienā 1. maijā raksturoja šādi: “Eleganti tērpies, vestes pēdējo pogu vaļā, baltu puķi pie žaketes atloka, drošā līdzsvarā viņš ieslīdēja kuluāru zālē. Slaido stāvu lepni izslējis, sniedza roku uz visām pusēm, un viņa plašais, laipnais smaids izteica apmierinātību par sasniegto un optimistisku ticību turpmākajiem Latvijas panākumiem.“
1921. gadā (1921. gada 19. jūnijs – 1923. gada 26. janvāris un 1923. gada 26. jūnijs – 1924. gada 26. janvāris) Zigfrīds Anna Meierovics kļuva arī par Latvijas Republikas ministru prezidentu. Lielā mērā šī amata piešķiršana varētu būt saistāma ar Meierovica un Latvijas delegācijas panākumiem 1921. gadā: 26. janvārī tika panākta Latvijas atzīšana de iure, bet 22. septembrī Latvija tika uzņemta Tautu Savienībā. Divi iespaidīgi mērķi, kas tika izvirzīti Ārlietu Ministrijas izveidošanas brīdī, bija sasniegti.
Zigrīda Annas Meierovica sasniegumi Latvijas diplomātiskā aparāta izveidē ietvēra ne tikai pirmās Ārlietu ministrijas izveidi, bet arī Latvijas sūtņu izglītošanu, nepagurstošu Latvijas interešu paušanu un aizstāvēšanu ārzemēs.
Zigfrīda Annas Meierovica personības un profesionalitātes nozīmi pierādīja arī acīmredzamais atslābums Latvijas Republikas ārpolitikā, kas sekoja pēc viņa nāves 1925. gadā.
Pirmā Latvijas ārlietu ministra darba stilu un arī personību lieliski ataino viņa līdzgaitnieka K. Zariņa atmiņās rakstītais: “‘Darbā sapratīsimies’ stāvēja ierakstīts Z. Meierovicam dāvinātā sudraba papirosu kastītē, un šo aforismu bija pat iemācījušies daži viņa ārzemju draugi-diplomāti, jo Meierovica ideāls bija saprašanās un saticība ar katru tuvinieku.”