Automaršruti

Tikai stundas braucienā ar auto no Rīgas sākas Rīgas jūras līča Kurzemes piekraste. Šajā ceļa posmā jūs sagaidīs klusie un savdabīgie zvejnieku ciemi, kuros vecās zvejnieku būdiņas mijas ar modernām vasarnīcām, bet smilšainas pludmales ar akmeņainu jūras krastu. Te var ļauties brīvdienu laiskumam baltajās jūrmalas smiltīs, izbaudīt svaigo jūras gaisu, sajust vēju jahtas izbraucienā un pamieloties ar tikko kūpinātām zivīm.

Iebraucot Kurzemes jūrmalā no Ķemeriem, Bigauņciems ir pirmā apdzīvotā vieta. Nostāstos teikts, ka ciems iesācies ar četriem atbēgušiem igauņiem, kas laivā šurp atbraukuši pāri jūrai. Tā ļaudis sākuši šo vietu dēvēt par Igauņciemu un tikai vēlāk vārdam pievienots B burts. Uz Bigauņciema un Lapmežciema robežas atrodas Kupskalnu dabas taka, kas aizvd līdz vecajam Lapmežciema molam jūras krastā.

Nākamais ir Lapmežciems. Pēc nostāstiem, kādreiz šeit auguši simtgadīgi ozoli, oši, melnalkšņi, kļavas, bērzi un citi lapu koki, kuru dēļ ciemam dots Lapmežciema nosaukums. Lapmežciemā va apskatīt Lapmežciema muzeju, lai saprastu, kā veidojusies šī puse un kāda ir bijusi šejieniešu dzīve daudzu gadsimtu garumā.Lapmežciemā starp citu atrodas arī viena no senākajām Latvijas apmetnes vietām - Siliņupes apmetne, kura tiek datēta ar 2.-1.g.t. pirms mūsu ēras.

Blakus Lapmežciemam atrodas Kaņiera ezers – īsta ūdensputnu un zivju pasaule, kā arī makšķernieku sapņu vieta. Te lomā var gadīties gan līdakas un līņi, gan asari un zelta karūsas. Laivas izbraucienam pa ezeru var iznomāt tepat uz vietas. Ja pabraukt vēl pāris kilometru tālāk, ezera krastā atrodas Kaņiera pilskalns, uz kuru aizved Kaņiera pilskalna dabas taka,kuras galā uzcelta skatu platforma, lai pārredzētu ezeru. Savukārt starp Kaņiera pilskalnu un Kaņiera ezera laivu bāzi atrodama Niedrāju laipa - uz pontoniem izveidota dabas taka niedrēs, kas ļaus labāk sajust niedrēs dzīvojošo putnu dzīvi. Turpat atrodama viena no lielākajām kadiķu audzēm Latvijā un putnu vērošanas tornis.

Braucot pa Jūrmalas - Talsu šoseju, nākamais seko Ragaciems, kas savu nosaukumu ieguvis no asā zemes raga, kas diezgan tālu iestiepjas jūrā. Te apskatāmi vieni no vēl saglabātajiem vecajiem sedumiem - senajām tīklu būdām.

Aiz Ragaciema sekojošā Gausā jūdze - 8 km gara piejūras meža strēle – nosaukta tā tādēļ, ka senos laikos nobraukt ar zirgu vai noiet kājām šo vienmuļo, neapdzīvoto un mežaino ceļa gabalu bijis pārāk garlaicīgi. Uzskatīja, ka šai mežā mīt laupītāji, tāpēc pa Gauso jūdzi nekad nav braukuši vai gājuši vienatnē. Tagad te atrodamas vairāk nekā 10 noejas takas uz jūras krastu - vienu no skaistākajām smilšainajām pludmalēm.

Klapkalnciems par zvejnieku ciemu izveidojies 19. gs. beigās. Līdz tam te, pie Lāčupītes ietekas jūrā, atradies tikai robežsargu kordons. Nu jau kā leģenda te dzirdams stāsts par padomju armijas izrāvienu uz Klapkalnciemu 1944. gada vasarā, lai te iesmeltu 3 pudeles jūras ūdens, ko nosūtīt Staļinam uz Maskavu. Kinomīļiem būs interesanti uzzināt, ka 1939. un 1956. gadā te uzņemtas filmas „Zvejnieka dēls” epizodes.

Lāčupītes dendrārijs atrodas tieši pusceļā starp Klapkalnciemu un Apšuciemu. Te aug dažādas, arī eksotiskas koku sugas, kas lieliski aklimatizējušās ne pārāk maigajā piejūras klimatā. Apšuciems ir sens zvejnieku ciems, pirmais Kurzemes pusē, kur vietējo ļaužu spēkiem, ieklausoties meistaru padomos, savulaik uzbūvēti seši lielāki un mazāki burinieki (1874.-1922.). Bet Plieņciems ir ne tikai ļoti vecs zvejnieku ciems, bet arī kopš sendienām izslavēts kūrorts. Par atpūtas vietu Plieņciemu muižnieki izvēlējušies jau Kurzemes hercogistes laikā, bet 1810. gadā te sešas nedēļas uzturējusies Krievijas cara Aleksandra I sieva Elizabete. No tiem laikiem vietējie stāsta ne vienu vien pikantu stāstiņu par carienes jūras peldēm. Savukārt pārsteidzoša noteikti būs Plieņciema Baltās kāpas apskate.

Ķesterciems vienmēr ir bijis saistīts ar Enguri, un par Ķesterciemu nosaukts, jo tajā kādreiz dzīvojis Engures baznīcas ķesteris. Bet Engure vēstures dokumentos pirmo reizi minēta 1567. gadā, kad bijusi jau bijis paliels ciems. Valodnieki uzskata, ka ciema nosaukums nācis no lībiešu valodas un tādēļ tulkojams kā „zutis”, jo turpat blakus esošajā Engures ezerā bijis daudz zušu. Kurzemes hercogistes laikā Engure bijusi pazīstama kā manufaktūru centrs, bet 19.gadsimtā – ar savu jūrskolu. Arī Engurē būvēja buriniekus. Tagad par senajiem laikiem Engurē stāsta Saieta nams, kas izvietojies vecajā Engures jūrskolas ēkā, bet gandrīz pašā jūras krastā ieraugāma šai pusē vienīgā koka baznīca - Engures luterāņu baznīca.

Abragciems ir ērti izvietojies starp diviem jūrā izvirzītiem zemes ragiem. No tā tad ciems arī ieguvis savu nosaukumu – „abu – ragu – ciems”. Arī Bērzciems ir sens zvejnieku ciems. Mājas te izvietojušās abpus ceļam, apmēram 3 km garumā. Seklo jūru, baltās jūrmalas smiltis un klusumu iecienījuši gan atpūtnieki, gan paugurknābja gulbji, kas nereti te arī pārziemo. Gan te, gan visā piekrastē, pstaigājoties gar jūru, tuvāk ciematiem jūrā vēl būs pamanāmas zvejnieku laivas, ar kurām vietējie zvejnieki joprojām dodas piekrastes zvejā.

Netālu no jūras piekrastes atrodas Engures ezers, kas ir trešais lielākais ezers Latvijā. Ezera teritorija ietilpst dabas parkā "Engures ezers". Pie Ornitoloģiskās pētniecības centra iesākas Orhideju taka, turpat mājvietu atradušas savvaļas govis un zirgi. Savukārt, pie ezera esošās laivu bāzes, piedāvā makšķerniekiem un atpūtniekiem iznomāt laivas un izmēģināt savu veiksmi loma ieguvē.