Apraksts

Lielākais suņu dzimtas plēsējs – vilks (Canis lupus) – Latvijas teritoriju sāka apdzīvot tūlīt pēc pēdējā ledus laikmeta. Dzīvo asinsradnieciskos baros, ko veido viens pāris ar pēcnācējiem. Vilks ir monogāms; partneri izvēlas uz visu mūžu, un citu meklē tikai tad, ja iepriekšējais gājis bojā. Vilcenes, kuras nav atradušas jaunu partneri, mēdz sapāroties ar suņiem. Kamēr vilcēni pārtiek no piena, māte bērnus pamet vienīgi, lai padzertos. Barību viņai sagādā mazuļu tēvs (vilks), savā kuņģī atnesdams pussagremotu gaļu. Vilki spējīgi nogalināt par sevi krietni lielākus upurus. Bez aizspriedumiem ēd maitu, arī augļus, ogas un lakstaugus. Ļoti piesardzīgs dzīvnieks ar labi attīstītu ožu un dzirdi. Mūžs var ilgt 15 gadus.

Latviešu mitoloģija vēsta, ka vilkacis ir par vilku pārvērsts cilvēks. Teologa Ralfa Kokina grāmatas “Kurzemes vilkaču nostāsti” analīzē literatūrzinātniece B.Simsone raksta: “Stāstos vilkacis nereti parādās nevis kā nepārprotams briesmonis, bet kā Dieva vai dabas sūtnis, atrazdamies teju ārpus laba un ļauna. Nereti viņam piedēvētas vides sargātāja funkcijas: “Mūsdienu Kurzemē ir kāda zināšana, ka vilkači nomaitājot tos, kas nežēlīgi posta dabu” (..) Stāstā “Vidāles stāsts” jaunieši mēro ceļu no balles cauri mežam un vilkacis saplosa tikai to puisi, kurš izcēlies ar cietsirdīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem un dzīvniekiem.”

Vilks ir teritorijas dzīvnieks. Āža kalns – Raudas meža pozitīvā zona – nav vilkača teritorija. Meža maršrutā viņa smadzenes, acis, purns un rīkle atrodas otrpus ceļam. Taču vilks saglabā modrību, dzird un saož, kas notiek visapkārt, tāpēc...

...ieklausies dabā, sevī, savās attiecībās ar dabu!

Kontaktinformācija Raudas mežs, Sēmes pagasts, Tukuma novads