Apraksts

Nejaukām leģendām apvīto Draņķozolu nezina atrast pat daudzi vietējie. Jau 15. un 16. gadsimta hronikās tas minēts kā ļoti liels, pieaudzis ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi. Dzimtbūšanas laikā ozola zaros kārušies līdz izmisumam novestie zemnieki. Arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas mīklainas cilvēku bezvēsts pazušanas. Koks nogāzās 2015. gada rudenī pēc tam, kad vandāļi to dedzināja, taču vieta savu enerģētiku nav zaudējusi.

Zintnieks Māris Zvaunis par ozolu: “Draņķozols aug trīs ūdens āderu krustā. Lai tādā vietā izdzīvotu, jākļūst par draņķi, gribi vai negribi. Kokam ir varena negatīvā enerģija. Skudriņas, kas skrien pār muguru, stāvot tā tuvumā, aprakstījis arī Ralfs Kokins grāmatā “Kurzemes vilkaču nostāsti.” Taču visinteresantākā vieta ir grāvis tieši līdzās – duālās pasaules robeža starp pozitīvo un negatīvo enerģētiku. Nekur citur dabā nav redzēta tik izteikta robežšķirtne – kā ar zobenu nocirsta.”

***

DRAŅĶOZOLS

Šis ir viens no dīvainākajiem stāstiem, kādu esmu dzirdējis. Tas liecina ne tikai par sastapšanos, bet arī par negaidītu un mums grūti izprotamu sarunu ar vilkaci, un tā ieved mūs vēl dziļāk esības noslēpumos.

Tautas pasakās u n teikās liecināts, ka īpašos apstākļos, ar maģisku darbību palīdzību cilvēki ir spējuši pārvērsties par vilkiem un vilkačiem. Bet Kurzemes vilkaču stāstos sastopamies ar ļoti īpatnējām būtnēm, kas laikam vienmēr bijušas tieši tādas – milzīgi pirmlaiku baigi, spoki, ēnas, kurām drīzāk varētu būt kāda līdzība ar ķeltu ”lielajām, stiprajām ēnām”, latīniski sauktām fortibus umbris

Tukuma pusē netālu no Engures šosejas, skaistajos, paugurainajos Raudas mežos dīvaina purva vidū ir uzkalns. Uz tā atrodas jau miris, daudzus gadsimtus vecs. Ļoti resns ozols ar tumšu dobumu apmēram trīs metrus virs zemes; tas savus milzīgos, aplūzušos, sūnām un ķērpjiem apaugušos zarus spokaini pacēlis pret debesīm kā stiegrainas rokas.

Par Draņķozolu un tā noslēpumaini skaisto apkārtni tiek stāstīti vismaz kādi pieci vilkaču stāsti un apmēram trīs reizes vairāk spoku stāstu. Bet visvairāk tiek pieminēts “vadātājs”: neskaitāmi sēņotāji, ogotāji un tūristi ir maldījušies līdz pagurumam, atkal un atkal neizskaidrojamā veidā nonākot atpakaļ pie minētā ozola un tad piedzīvojot bailes un izmisumu.

Draņķozols ir vismaz sešsimt gadu vecs, tas minēts jau 15./16. gadsimta Tukuma miesta un apkārtējo baznīcu hronikās kā ļoti liels, pieaudzis ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi.

Dzimtbūšanas laikā ozola zaros kārušies līdz izmisumam novestie apkārtnes zemnieki. Arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas vairākas mīklainas pašnāvības un cilvēku bezvēsts nozušanas. Ozola apkārtne ir ļoti, ļoti neparasta, pirmatnēji skaista vieta ar stipri īpatnēju auru.

Viss plašais meža masīva starp Melnezeru, Cērksti, Milzkalni, Raudu, Āža kalniem un Engures ceļu šķiet ir viens no daudzveidīgākajiem mežiem Latvijā. Tur atrodami visi mežu tipi, pārsteidzoši augsti un stāvi uzkalni, meža ezeri, purvi un strauti.

Uz dienvidiem no Draņķozola, netālu no gandrīz nedabīgi stāvā Majpuķīškalna, vecām eglēm apaugušu pauguru augšdaļā ir atrodami reti dabas veidojumi – tā saucamie burbuļavoti, kas no zemes dzīlēm ar lielu spēku izverd ļoti aukstu, kristāldzidru ūdeni. Vietās, kur ūdens izverd no zemes, zem lielu koku saknēm, ir pāris metru plata, ieapaļa kustīgu smilšu “acs”. Tur pat ar gara koka palīdzību nav iespējams aizsniegt dibenu. Kad apaļajā “acī” iestums kādu garāku priekšmetu, tad avots it kā sadusmojas, sāk traki mutuļot un ar lielu spēku izmet to ārā. No šiem avotiem veidojas vesela strautiņu sistēma, tie kā tievas, ņipras dzīsliņas ved no kalna lejup Melnezera virzienā. Apkārtnes iedzīvotāji iecienījuši šo avotu dziednieciskās īpašības.

Ejot no ozola uz Zirgezera pusi, tūlīt aiz lielajiem akačiem atrodams kādas milzīgas, vecas, nez kad nolūzušas egles celms ar tukšu vidu. Labākais ir tas, ka caurums celmā ir vismaz kārtīgas akas dziļumā! Tur dzirdamas spokainas, slēptas atbalsis. Celma tuvumā ir ļoti daudz sēņu un ogu, jo cilvēki no tās vietas vairās. Runā jau, ka tā esot izeja no pazemes rūķu vai pat troļļu pasaules. Dažu saka: tā esot daļa no ļoti plaša seno ķeltu svētvietukompleksa, kas gan ir maz ticams.

Tajos mežos ir redzēti pat tādi dzīvnieki kā lūsis un vilks, it sevišķi uz jūras pusi no Draņķozola un Āža kalniem.

Draņķozola tuvumā nereti uznāk pēkšņas, dzīvnieciskas bailes, pilnīgi bez jebkāda iemesla. Liekas, it kā kaut kas šausmīgs no kaut kurienes skatītos virsū. Arī vējainā laikā tur ir pilnīgs miers un klusums, bieži pat spocīga migla.

No ozola stāvus lejup kādā gravā ved līkumaina taciņa, kas pēc pārdesmit metriem beidzas neliela, melni akačaina purviņa malā. Taciņa ir visai plata un nekad neaizaug, it kā pa to kāds regulāri staigātu, ar visu to, ka tā nekur neaizved. Jocīga ir arī tā taciņa, kas ved no ozola augšup kalnā un tad gar Cīruļpurviņu, Lazdu kalnu uz vairākus kilometrus attālajiem Ozoliņiem vai Engures ceļu. Kāpjot augšup, spiež neparasti liels nogurums un visādas smagas, drūmas domas. Vienatnē ejot no ozola prom, ir nepārvaramas bailes paskatīties uz to atpakaļ.

Draņķozola apkārtnē ir sastopams daudz retu, citur neredzētu augu un ziedu sugu, koki tur ir stipri veci, lieli, žuburaini. Vienviet kopīgā celmā saauguši pat trīs veci milzeņi – egle, priede, bērzs. Apkārtējā mežā atrodamas vairākas senu “velna laivu” paliekas, kā arī dīvainu formu akmeņi ar senām zīmēm.

Tas purvs, kas pie paša Draņķozola, ir visdrausmīgākais. Vārdiem to nevar aprakstīt. Pat spokaini slavenie Transilvānijas un Bavārijas kalnu ieplaku purvi nav liekami līdzas šim kurzemniekam. Reiz kāda rudens brīvlaikā, dauzoties Draņķozola apkārtnē, kārtējo reizi sastapām vietējo mežsargu. Viņš bija ļoti, ļoti vecs ar palielu, pelēku bārdu. Viņš izskatījās pēc mežoņa un kaut kāda ziņā bija citāds nekā parastie cilvēki. Viņš runāja maz un rupjā, dobja balsi un no sirds mēdza smieties – tā, ka viss mežs skanēja. Mēs, puikas, savā starpā jokojām par briesmoņu šaušanu, bet mežsargs nopietni teica, ka tad jau mums vajadzīga patrona ar sudraba lodi. Sudraba lodes esot paredzētas raganu un vilkaču šaušanai. Vīrs tiecās, ka varot mums izstāstīt ko tādu, ko pats reiz piedzīvojis. Viņš pastāstīja ko patiešām baisu un satriecošu.

Tas noticis sešdesmito gadu sākumā. Mežsargam bijusi veca karabīne, mantota no tēvutēviem. Kādu reizi augusta beigās, viņš devies mājup pa mazajām meža taciņām, kas vedušas gar Draņķozolu. Bijis vēls, mežs ieslīdzis maigi dūmakainā krēslā. Bijis pilns mēness, bet debess – mākoņaina. Pagājis garām Draņķozolam un, tad pēkšņi sajutis dīvainas, agrāk nepazītas bailes. Skaidri bija jūtams, ka no aizmugures uz viņu kāds cieši lūkojies. Mežsargs atskatījies. No ieraudzīta viņš šausmās vai pamiris. Aizmugurē uz taciņas stāvējis kāds baiss, ļoti tumšs radījums. Tā augums bijis vismaz trīs vai četri metri. Radījums līdzinājies cilvēkam un apakšā bijis loti plats, bet augšā - tievs. Kādu bridi tas pat atgādinājis sadegušu, pārogļojušos cilvēku. Galva tam bijusi ka vilkam, tikai bez ausim, ar loti tumšām, dziļām acīm un nedabīgi gariem, tieviem līkiem zobiem. Viss viņa augums bijis klāts ar melniem, it ka izspūrušiem matiem.

Piepeši visu apņēmusi neizturama līķu smaka un iestājies kapa klusums. Pat daba sastingusi - vairs nekustējusies ne lapiņa, ne zāles stiebrs. Sākuma šķitis, ka uznākuši kādi ļauni murgi, kaut kas nav kartībā ar paša galvu. Mežsargs zibenīgi norāvis no pleca karabīni, izņēmis no kabatas veco patronu ar sudraba lodi un ielaidis to stobra. Gribējis vel ko pajautāt, bet mēle bijusi, ka paralizēta un rīkle pie vislabākās gribas neesot izdvesusi ne vismazāko skaņu.Kad viņš gribējis nospiest gaili, radījums pēkšņi ierunājies. Tas sācis izdot kādas baisas skaņas.

Visdīvainakais bijis tas, ka savu gara acu priekšā mednieks tūdaļ redzējis kā filmu, kā bildi, kurā viņš nolaiž ieroci neizšāvis un sarunājas ar baigo parādību. Sastaptais radījums tādā kā pirmtēlu vai sapņu valodā sacījis, ka viņš nav labs, bet nav ari ļauns un ka viņš ir vilkacis.Kad šīs domas vai bildes beigušās, mežsargs nolēmis rīkoties tā, kā jūt, un ieroci nolaidis. Tad noticis kas negaidīts. Vilkacis sācis izdot zemas, dīvainas skaņas, esot bijis skaidrs, ka viņš runā. Tas bijis kas neaprakstāmi baiss un pārsteidzošs. Balss skanējusi kā vaidēšana no aizkapa pasaules. Tas esot bijis kas pilnīgi atšķirīgs no cilvēku runas. Vilkacis runājis dobji, neparasti zemā tonī – kā ziemeļu šamanis, kā vecie orākuli.

Mežsargs no vilkača runas neko, pat aptuveni nav sapratis. Bet tās laikā viņš neskaidri redzējis ainas, kurās vērojis vilkaci un vēl citādus pasaku briesmoņus – daudzus ar spārniem. Ar neiedomājamu sevis pārvarēšanu mežsargs esot mēģinājis vilkacim skaidrā latviešu valodā ko sacīt, paskaidrot, it kā taisnoties. No sākuma nekas nesanācis, atkal uzmākusies dzīvnieciskā paralizējošo baiļu sajūta. Viņš gribējis kaut kā stādīties priekšā, bet sapratis, ka nezina pat savu īsto vārdu, jo pasē ierakstītais un cilvēku pasaulē lietotais tobrīd šķitis kā tukša, arī pašam vairs neko nenozīmējoša skaņa. Bet tad nākusi apskaidrība, ka ir jārunā bilžu, sapņu, fantāzijas un pirmtēlu valodā. Tas esot bijis ļoti grūti.Pēkšņi viņš atcerējies un zinājis savu īsteno vārdu, tas nemaz neesot bijis līdzīgs viņa latviskajam. Tad atkal runājis vilkacis, vairākas reizes raudamies uz mežsarga pusi, it kā gribētu viņu aprīt vai vismaz līdz nāvei nobiedēt. Vilkacis kļuvis ļoti negants, sācis kā drausmīgās dusmās plosīties, un mežsargs jutis nepārvaramu vajadzību kaut kā glābties, izbēgt, tālāk viņš neko neatceras – līdz brīdim, kad gandrīz Ozoliņu meža malā, naktī, spoža mēness gaismā beidzis skriet.

Visneparastākais bijis tas, ka pēc šīs briesmīgās un tik neparastās sastapšanās mežsargs skaidri zinājis vismaz divas lietas. Pirmkārt: viņa veselībai draud nopietnas briesmas. Mēnešiem ilgi viņš bija juties slikti, bet pēc šī notikuma viņam atklāja vēzi. Vēzis vēl bija operējamā stadijā, operācija noritēja veiksmīgi, un mežsargs pilnīgi atveseļojās. Otrkārt: vilkacis runā kādā universālā valodā, ko ir spējīgi saprast visi – gan cilvēki, gan zvēri, gan rāpuļi un putni. Vilkacis runā dzīvnieku, pūķu un visas radības dziļāko pamatu valodā. Tā ir nedalāmas, plašas un pilnas īstenības valoda, kas ir paša Dieva dota visai Viņa radībai.

Bet vissvarīgākā bijusi atziņa, ka tepat blakus ir mums nezināms, neizprotams brīnums un ka ir iespējams tieši, bez vārdiem sarunāties ar visu radību, lai kāda tā arī būtu. Visas dzīvās radības vēstījums mums ir uzticības un labestības pilns. Un tā lieliski uztver, ko domājam un mēģinām tai pasacīt. Tā pazemīgi cieš un pārdzīvo vai arī līdzi priecājas tik lielā cerībā. Cilvēks taču aug un veidojas, un kaut kad viņš vairs nebūs kā velnēns, kas neredz, nejūt un visu saposta.

(R.Kokins. "Kurzemes vilkaču nostāsti"- R., Zvaigzne, 2007., 19.-30.lpp.)