Apraksts

Tautas taka ved uz Āža kalnā esošo Svētbirzi. Sena teika stāsta, ka sensenos laikos, kad pa Āža kalna muguru stiepies šaipuses braucamais ceļš, kāds saimnieks pavasarī, no Tukuma tirgus pilniem vāģiem mājup braukdams, teitaniņ ap šo vietu saguris, apstādinājis zirgu, nodzēries bērzu sulas no spaņņa pie ceļmalas bērza un mazu brītiņu iesnaudies. Sapnī redzējis, ka atdod nešpetnajam visu savu mantību, ja tas šim parādīšot nākotni. Pamodies un apjucis. Debess joprojām kā zīda drēbe, putni tāpat dzied kāzu dziesmas, tomēr apkārtni ne pazīt! Kalns apaudzis kokiem, ceļš pārvērties par taku, ko ar pajūgu vairs neizbraukt, bet zirga vairs nav – tukši vāģi vien, tiem cauri lazdas saaugušas. Pa taku nāk veca sieviņa ar bērzu sulas spaņņiem rokās. Saimnieks šai dod labdienas, nosauc savas mājas vārdu un jautā pēc ceļa turp. Sieviņa nobrīnās: “No mana vecvectēva vecātēva mājām drupas vien bij palikušas jau tad, kad sevi kā mazu meiteni atceros. Kā pats aizbrauca uz tirgu, tā neatgriezās. Bet kā tu tos vāģus te uzstiepi? No rīta nācu, vēl nebija!” Saimnieks sapratis, ka apstājies neparastā spēka vietā, kur nekas nav neiespējams, pamodies vismaz simtu gadu vēlāk un tagad sarunājas pats ar savu mazmazmazmeitu. “Dieva zīmes!” – viņš izsaucies, ņēmis sieviņas spaņņus savās rokās, abi griezušies riņķī un aizgājuši lejup pa plato taku, kas kādreiz tāda zvēru taciņa vien bijusi.