logo
A A A

Tukums smukums

Tukuma vilkaču nostāsti

Par Raudas mežu sastopami mistiski stāsti un leģendas – īsts spokaiņu mežs! Zintnieki teic, ka enerģētiskā spēka ziņā tas ne nieka neatpaliek no leģendārajiem Pokaiņiem. Raudas mežs īpašs ar to, ka šeit – kā nekur citur Latvijas dabā – novērojams izteikts enerģiju kontrasts. Te aci pret aci satiekas pozitīvā un negatīvā enerģija. Meža mistiku grāmatā “Kurzemes vilkaču nostāsti” aprakstījis teologs Ralfs Kokins.

No grāmatas esam izvēlējušies 4 Ralfa Kokina stāstus, kas publicēti grāmatā "Kurzemes vilkāču nostāsti", kuru pirmoreiz izdevniecība "Zvaigzne" publicēja 2007.gadā.

DRAŅĶOZOLS

Šis ir viens no dīvainākajiem stāstiem, kādu esmu dzirdējis. Tas liecina ne tikai par sastapšanos, bet arī par negaidītu un mums grūti izprotamu sarunu ar vilkaci, un tā ieved mūs vēl dziļāk esības noslēpumos.

Tautas pasakās u n teikās liecināts, ka īpašos apstākļos, ar maģisku darbību palīdzību cilvēki ir spējuši pārvērsties par vilkiem un vilkačiem. Bet Kurzemes vilkaču stāstos sastopamies ar ļoti īpatnējām būtnēm, kas laikam vienmēr bijušas tieši tādas – milzīgi pirmlaiku baigi, spoki, ēnas, kurām drīzāk varētu būt kāda līdzība ar ķeltu ”lielajām, stiprajām ēnām”, latīniski sauktām fortibus umbris

Tukuma pusē netālu no Engures šosejas, skaistajos, paugurainajos Raudas mežos dīvaina purva vidū ir uzkalns. Uz tā atrodas jau miris, daudzus gadsimtus vecs. Ļoti resns ozols ar tumšu dobumu apmēram trīs metrus virs zemes; tas savus milzīgos, aplūzušos, sūnām un ķērpjiem apaugušos zarus spokaini pacēlis pret debesīm kā stiegrainas rokas.

Par Draņķozolu un tā noslēpumaini skaisto apkārtni tiek stāstīti vismaz kādi pieci vilkaču stāsti un apmēram trīs reizes vairāk spoku stāstu. Bet visvairāk tiek pieminēts “vadātājs”: neskaitāmi sēņotāji, ogotāji un tūristi ir maldījušies līdz pagurumam, atkal un atkal neizskaidrojamā veidā nonākot atpakaļ pie minētā ozola un tad piedzīvojot bailes un izmisumu.

Draņķozols ir vismaz sešsimt gadu vecs, tas minēts jau 15./16. gadsimta Tukuma miesta un apkārtējo baznīcu hronikās kā ļoti liels, pieaudzis ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi.

Dzimtbūšanas laikā ozola zaros kārušies līdz izmisumam novestie apkārtnes zemnieki. Arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas vairākas mīklainas pašnāvības un cilvēku bezvēsts nozušanas. Ozola apkārtne ir ļoti, ļoti neparasta, pirmatnēji skaista vieta ar stipri īpatnēju auru.

Viss plašais meža masīva starp Melnezeru, Cērksti, Milzkalni, Raudu, Āža kalniem un Engures ceļu šķiet ir viens no daudzveidīgākajiem mežiem Latvijā. Tur atrodami visi mežu tipi, pārsteidzoši augsti un stāvi uzkalni, meža ezeri, purvi un strauti.

Uz dienvidiem no Draņķozola, netālu no gandrīz nedabīgi stāvā Majpuķīškalna, vecām eglēm apaugušu pauguru augšdaļā ir atrodami reti dabas veidojumi – tā saucamie burbuļavoti, kas no zemes dzīlēm ar lielu spēku izverd ļoti aukstu, kristāldzidru ūdeni. Vietās, kur ūdens izverd no zemes, zem lielu koku saknēm, ir pāris metru plata, ieapaļa kustīgu smilšu “acs”. Tur pat ar gara koka palīdzību nav iespējams aizsniegt dibenu. Kad apaļajā “acī” iestums kādu garāku priekšmetu, tad avots it kā sadusmojas, sāk traki mutuļot un ar lielu spēku izmet to ārā. No šiem avotiem veidojas vesela strautiņu sistēma, tie kā tievas, ņipras dzīsliņas ved no kalna lejup Melnezera virzienā. Apkārtnes iedzīvotāji iecienījuši šo avotu dziednieciskās īpašības.

Ejot no ozola uz Zirgezera pusi, tūlīt aiz lielajiem akačiem atrodams kādas milzīgas, vecas, nez kad nolūzušas egles celms ar tukšu vidu. Labākais ir tas, ka caurums celmā ir vismaz kārtīgas akas dziļumā! Tur dzirdamas spokainas, slēptas atbalsis. Celma tuvumā ir ļoti daudz sēņu un ogu, jo cilvēki no tās vietas vairās. Runā jau, ka tā esot izeja no pazemes rūķu vai pat troļļu pasaules. Dažu saka: tā esot daļa no ļoti plaša seno ķeltu svētvietukompleksa, kas gan ir maz ticams.

Tajos mežos ir redzēti pat tādi dzīvnieki kā lūsis un vilks, it sevišķi uz jūras pusi no Draņķozola un Āža kalniem.

Draņķozola tuvumā nereti uznāk pēkšņas, dzīvnieciskas bailes, pilnīgi bez jebkāda iemesla. Liekas, it kā kaut kas šausmīgs no kaut kurienes skatītos virsū. Arī vējainā laikā tur ir pilnīgs miers un klusums, bieži pat spocīga migla.

No ozola stāvus lejup kādā gravā ved līkumaina taciņa, kas pēc pārdesmit metriem beidzas neliela, melni akačaina purviņa malā. Taciņa ir visai plata un nekad neaizaug, it kā pa to kāds regulāri staigātu, ar visu to, ka tā nekur neaizved. Jocīga ir arī tā taciņa, kas ved no ozola augšup kalnā un tad gar Cīruļpurviņu, Lazdu kalnu uz vairākus kilometrus attālajiem Ozoliņiem vai Engures ceļu. Kāpjot augšup, spiež neparasti liels nogurums un visādas smagas, drūmas domas. Vienatnē ejot no ozola prom, ir nepārvaramas bailes paskatīties uz to atpakaļ.

Draņķozola apkārtnē ir sastopams daudz retu, citur neredzētu augu un ziedu sugu, koki tur ir stipri veci, lieli, žuburaini. Vienviet kopīgā celmā saauguši pat trīs veci milzeņi – egle, priede, bērzs. Apkārtējā mežā atrodamas vairākas senu “velna laivu” paliekas, kā arī dīvainu formu akmeņi ar senām zīmēm.

Tas purvs, kas pie paša Draņķozola, ir visdrausmīgākais. Vārdiem to nevar aprakstīt. Pat spokaini slavenie Transilvānijas un Bavārijas kalnu ieplaku purvi nav liekami līdzas šim kurzemniekam.

Reiz kāda rudens brīvlaikā, dauzoties Draņķozola apkārtnē, kārtējo reizi sastapām vietējo mežsargu. Viņš bija ļoti, ļoti vecs ar palielu, pelēku bārdu. Viņš izskatījās pēc mežoņa un kaut kāda ziņā bija citāds nekā parastie cilvēki. Viņš runāja maz un rupjā, dobja balsi un no sirds mēdza smieties – tā, ka viss mežs skanēja. Mēs, puikas, savā starpā jokojām par briesmoņu šaušanu, bet mežsargs nopietni teica, ka tad jau mums vajadzīga patrona ar sudraba lodi. Sudraba lodes esot paredzētas raganu un vilkaču šaušanai. Vīrs teicās, ka varot mums izstāstīt ko tādu, ko pats reiz piedzīvojis. Viņš pastāstīja ko patiešām baisu un satriecošu.

Tas noticis sešdesmito gadu sākumā. Mežsargam bijusi veca karabīne, mantota no tēvutēviem. Kādu reizi augusta beigās, viņš devies mājup pa mazajām meža taciņām, kas vedušas gar Draņķozolu. Bijis vēls, mežs ieslīdzis maigi dūmakainā krēslā. Bijis pilns mēness, bet debess – mākoņaina. Pagājis garām Draņķozolam un, tad pēkšņi sajutis dīvainas, agrāk nepazītas bailes. Skaidri bija jūtams, ka no aizmugures uz viņu kāds cieši lūkojies. Mežsargs atskatījies. No ieraudzīta viņš šausmās vai pamiris. Aizmugurē uz taciņas stāvējis kāds baiss, ļoti tumšs radījums. Tā augums bijis vismaz trīs vai četri metri. Radījums līdzinājies cilvēkam un apakšā bijis loti plats, bet augšā -tievs. Kādu bridi tas pat atgādinājis sadegušu, pārogļojušos cilvēku. Galva tam bijusi ka vilkam, tikai bez ausim, ar loti tumšām, dziļām acīm un nedabīgi gariem, tieviem līkiem zobiem. Viss viņa augums bijis klāts ar melniem, it ka izspūrušiem matiem.

Piepeši visu apņēmusi neizturama līķu smaka un iestājies kapa klusums. Pat daba sastingusi - vairs nekustējusies ne lapiņa, ne zāles stiebrs. Sākuma šķitis, ka uznākuši kādi ļauni murgi, kaut kas nav kartībā ar paša galvu. Mežsargs zibenīgi norāvis no pleca karabīni, izņēmis no kabatas veco patronu ar sudraba lodi un ielaidis to stobra. Gribējis vel ko pajautāt, bet mēle bijusi, ka paralizēta un rīkle pie vislabākās gribas neesot izdvesusi ne vismazāko skaņu.Kad viņš gribējis nospiest gaili, radījums pēkšņi ierunājies. Tas sācis izdot kādas baisas skaņas.

Visdīvainakais bijis tas, ka savu gara acu priekšā mednieks tūdaļ redzējis kā filmu, kā bildi, kurā viņš nolaiž ieroci neizšāvis un sarunājas ar baigo parādību. Sastaptais radījums tādā kā pirmtēlu vai sapņu valodā sacījis, ka viņš nav labs, bet nav ari ļauns un ka viņš ir vilkacis.

Kad šīs domas vai bildes beigušās, mežsargs nolēmis rīkoties tā, kā jūt, un ieroci nolaidis. Tad noticis kas negaidīts. Vilkacis sācis izdot zemas, dīvainas skaņas, esot bijis skaidrs, ka viņš runā. Tas bijis kas neaprakstāmi baiss un pārsteidzošs. Balss skanējusi kā vaidēšana no aizkapa pasaules. Tas esot bijis kas pilnīgi atšķirīgs no cilvēku runas. Vilkacis runājis dobji, neparasti zemā tonī – kā ziemeļu šamanis, kā vecie orākuli. Mežsargs no vilkača runas neko, pat aptuveni nav sapratis. Bet tās laikā viņš neskaidri redzējis ainas, kurās vērojis vilkaci un vēl citādus pasaku briesmoņus – daudzus ar spārniem.

Ar neiedomājamu sevis pārvarēšanu mežsargs esot mēģinājis vilkacim skaidrā latviešu valodā ko sacīt, paskaidrot, it kā taisnoties. No sākuma nekas nesanācis, atkal uzmākusies dzīvnieciskā paralizējošo baiļu sajūta. Viņš gribējis kaut kā stādīties priekšā, bet sapratis, ka nezina pat savu īsto vārdu, jo pasē ierakstītais un cilvēku pasaulē lietotais tobrīd šķitis kā tukša, arī pašam vairs neko nenozīmējoša skaņa. Bet tad nākusi apskaidrība, ka ir jārunā bilžu, sapņu, fantāzijas un pirmtēlu valodā. Tas esot bijis ļoti grūti. Pēkšņi viņš atcerējies un zinājis savu īsteno vārdu, tas nemaz neesot bijis līdzīgs viņa latviskajam. Tad atkal runājis vilkacis, vairākas reizes raudamies uz mežsarga pusi, it kā gribētu viņu aprīt vai vismaz līdz nāvei nobiedēt. Vilkacis kļuvis ļoti negants, sācis kā drausmīgās dusmās plosīties, un mežsargs jutis nepārvaramu vajadzību kaut kā glābties, izbēgt, tālāk viņš neko neatceras – līdz brīdim, kad gandrīz Ozoliņu meža malā, naktī, spoža mēness gaismā beidzis skriet.

Visneparastākais bijis tas, ka pēc šīs briesmīgās un tik neparastās sastapšanās mežsargs skaidri zinājis vismaz divas lietas. Pirmkārt: viņa veselībai draud nopietnas briesmas. Mēnešiem ilgi viņš bija juties slikti, bet pēc šī notikuma viņam atklāja vēzi. Vēzis vēl bija operējamā stadijā, operācija noritēja veiksmīgi, un mežsargs pilnīgi atveseļojās. Otrkārt: vilkacis runā kādā universālā valodā, ko ir spējīgi saprast visi – gan cilvēki, gan zvēri, gan rāpuļi un putni. Vilkacis runā dzīvnieku, pūķu un visas radības dziļāko pamatu valodā. Tā ir nedalāmas, plašas un pilnas īstenības valoda, kas ir paša Dieva dota visai Viņa radībai.

Bet vissvarīgākā bijusi atziņa, ka tepat blakus ir mums nezināms, neizprotams brīnums un ka ir iespējams tieši, bez vārdiem sarunāties ar visu radību, lai kāda tā arī būtu. Visas dzīvās radības vēstījums mums ir uzticības un labestības pilns. Un tā lieliski uztver, ko domājam un mēģinām tai pasacīt. Tā pazemīgi cieš un pārdzīvo vai arī līdzi priecājas tik lielā cerībā. Cilvēks taču aug un veidojas, un kaut kad viņš vairs nebūs kā velnēns, kas neredz, nejūt un visu saposta.

***

ZIRGEZERS

Raudas meža masīvā starp Cīruļpurviņu, Āža kalniem un Draņķozolu, stāvu pauguru un necaurredzamu biezokņu ieskauts, dus Zirgezers. Tas ir neliels, ieapaļš meža ezeriņš ar diezgan tumšu, rūsainu ūdeni. Ezeriņa krasti ir biezi noauguši ar vecām eglēm, kuru nokarenie, ķērpjiem klātie zari pat gaišā dienas laikā met tumšas ēnas virs rāmā ūdens spoguļa. Tūlīt pie lielo egļu samudžinātajām saknēm sākās pieklājīgs dziļums.

Kad nostājas ezera krastos, dobji nodun zeme, jo zem saknēm ir tukša telpa un ari ūdens. Gluži ka tuvējā Melnezera tuvumā, šur un tur starp piekrastes saknēm atrodami vairākus metrus dziļi, ar ūdeni pildīti dobumi.

Savu nosaukumu ezeriņš dabūjis no kāda traģiska notikuma, ko varētu datēt aptuveni ar 19.gadsimta beigām vai 20.gadsimta pašu sākumu. Kāds cilvēks no mežu dziļumos ierādītas koku gāšanas vietas vedis mājup malku. Tā kā taciņas tai apvidu ir loti līkumainas, nemitīgi ved gan augšup stāvajos pauguros, gan atkal lejup, tas cilvēks nolēmis ceļu nedaudz saīsināt, ar malkas vezumu dodoties šķērsām pāri aizsalušajam ezeram. Ezera vidu ledus ielūzis. Par spīti lielajam pūlēm, nosalušais zirgs aukstajā ūdeni zaudējis spēkus un beigu beigas noslīcis. Kopš tās reizes ne viens vien makšķernieks redzējis miglas vālus spokainas zirga galvas veidā.

Ezerā un tā apkārtnē notikuši vēl kādi traģiski atgadījumi vai pat briesmu darbi, tāpēc ari šīs vietas spoku stāstu klāsts ir daudzveidīgs un iespaidīgs. Sēņotāji un ogotāji redzējuši jaunas, ļoti bālas meitenes spoku ar tukšam acīm un aizsietu vai aizšūtu muti, kā arī vilkaču mazgāšanos ezerā miglainās rudens novakarēs. No ūdens rēgojoties vilkača pleci un galva, visapkārt kāpjot augšup tvaiki kā no karstas vannas. Skeptiķi gan saka: tur droši vien aļņi brienot ūdenī.

Kāds vīrs reiz stāstīja: kādā rāmā, lietainā augusta dienā viņš sēdējis ezera krastā un makšķerējis. Pie ezera todien viņš bijis viens un no sirds izbaudījis vientulību. Sēdējis, ietinies brezenta mētelī ar lielu kapuci, apmierināti pīpējis un domājis par dzīvi. Te pēkšņi aizmugurē viņš izdzirdējis no kalna nogāzes mežā tuvojamies kādus soļus. Tie lēni un nosvērti nākuši klāt un apstājušies viņam aiz muguras. Sākumā šķitis, no mugurpuses pienācis kāds cits makšķernieks. Vīri tā reizēm mēdz atnākt, tāpat vien blakus paklusēt un pavērot, kā otram sviežas, tad klusi pasveicināt vai strupi apvaicāties kā šodien ķeras. Kad klusēšana stipri ieilgusi, vecis nolēmis atskatīties un palūkoties, kas šis atnācējs tāds ir. Kā atskatījies tā no izbīļa gandrīz vai pagāzies: tur stāvējis jaunas, bālas meitenes ģindenis gariem, pinkainiem linu krāsas matiem, tukšiem acu dobumiem un rupjiem diegiem aizšūtu muti. Neticīgi miedzis un bolījis acis, bet ģindenis tur stāvējis kā stāvēdams. Nespēdams noticēt paša acīm redzamajam, viņš paliecies uz priekšu un vienā rāvienā uzlēcis kājās. Atkal strauji apgriezies, izbiedēts skatījies – bet nekā tur vairs nav bijis. Sajūta bijusi tik nelāga, ka vīrs ātri vien steidzies uz mājām. Līdz pat šai dienai viņš nevarot saprast, kas īsti notika.

Kāds cits makšķernieks reiz lietainā dienā novērojis, ka no kalna lejup, ezera virzienā šļūc kaut kas iegarens, līdzīgs driskainu, netīru lupatu čupai. Nevarēdams saprast, kas īsti tas ir, viņš piecēlies, pagājies uz to pusi, lai kārtīgāk aplūkotu. Lupatu čupa izdevusi dīvaina skaņas, līdzīgas gārgšanai vai garām atraugām. Makšķernieks nodomājis, ka zem tās drošvien kustas kāds dzīvnieks, tāpēc paņēmis koku. Ar to viņš lupatu čupu gribējis pabakstīt un mazliet uz augšu pacelt, lai redzētu, kas tur apakšā ir, bet tūdaļ šausmās atlēcis atpakaļ un atmuguriski pakritis. Tā nav bijusi lupatu čupa, bet gan satrūdējis jaunas meitenes ģindenis – matains, cīpslains, lēveru lēveros. Ģindenim ar netīru lupatu bijušas aizsietas acis un trūcis apakšžokļa. Tas gārdzis kā pie žņaugšanas un garšļaukus turpinājis savu ceļu. Neapstādamies tas ar galvu pa priekšu pazudis kādā akacī pāris metru no ezera krasta. Tā ir bijusi “taustāma” parādība, nevis šķitums vai neskaidrs redzējums. Pēc tam naktīs viņš vēl vairākas reizes esot redzējis šo spoku. Viņš modies no jau dzirdētajām gārdzošajām skaņām. Parasti spoks šļūcis lejup pa trepēm no bēniņu stāva. Kad uzdegta gaisma, nekas neesot bijis redzams, vienīgi varēts just nelāgu smaku un iepriekš aizvērtas durvis šad un tad esot bijušas vaļā vai arī mēness gaisma kritusi uz kāpnēm. Viņam devuši padomu lūgt un aizlūgt, bet viņš to neesot darījis. Kad spoks turpinājis vīru mocīt, viņš izvēlējies kāda ieteiktos maģiskās aizsardzības līdzekļus. Drīz vien viņš kļuvis ārprātīgs un kādā naktī padarījis sev galu.

Man visiespaidīgākais šķiet kāds notikums no tiem bērnības gadiem, kad Raudas pusē bezrūpīgā priekā vadījām skolas brīvdienas. Zirgezera dibenā ir visādi pazemes avoti, tur vienmēr ir gandrīz stindzinoši auksts ūdens. Tomēr kādā vasarā pāris reižu aizgājām uz turieni peldēties, lai gan mums stingri bija noliegts to darīt. Dziļākajās vietās līdz dūņām varētu būt augstākais trīs vai četri metri.

Bijām dzirdējuši, ka šeit kara laikā gremdēti vācu ieroči un varbūt pat tanki, lai krievu karaspēks to nedabū. Paņēmām līdzi paštaisītus zemūdens gaismekļus, ūdens brilles un no slimnīcas rīkiem pašu darinātas elpojamās caurules. Bija gandrīz neizturami karsta vasaras diena, arī citkārt tik aukstais ūdens joslām bija sasilis kā piens. Bijām kādi pieci vai seši, nirām pa komandām, jo visiem reizē nepietika aprīkojuma. Sākām sistemātiski pārmeklēt ezera dibenu no viena gala līdz otram. Kad bijām jau piekusuši un lielākā daļa ezera bez rezultātiem pārmeklēta, pirms mājās iešanas nira otra komanda, tajā bija lielākie puiši. Pēc brīža divi no viņiem uznira un sajūsmā klaigāja, ka lejā atraduši ko lielu un varenu. Vajagot arī vēl kādus lukturīšus un vēl vienu palīgu. Tad viņi abi ienira. Viņiem sekoja vēl viens zēns, lai rādītu tur apakšā gaismu.

Nekad dzīvē neaizmirsīšu kas notika tālāk. Viņi visi trīs pēkšņi kā korķa pludiņi uzšāvās virspusē un izmisīgi peldēja uz krasta pusi, gandrīz visus gaismekļus viņi bija pametuši ezera dibenā. Zēnu sejas bija pārvērstas bailēs, pat sēžot saules tik piekarsētajā krastā, viņi kratījās drebuļos un nevarēja sakarīgi pastāstīt, kas tur apkašā noticis. Ezera dibenā viņi bija atraduši kādu gandrīz baltu, masīvu priekšmetu. Sākumā domājuši, ka tas būs tanks vai bruņumašīna, bet pēc tam -, ka laikam jau lielgabals. Tad izrādījies, ka lielais priekšmets ir līks, samērā viegls un visai glums. Kad viņi to cēluši no dibena augšup otru reizi un mēģinājuši ar rokām notīrīt netīrumus, atklājies, ka masīvajam priekšmetam ir īsta galva, līdzīga zirga galvai. Tā ir bijusi galva ar dīvaini sašķiebtu muti, plakaniem, dzelteniem zobiem un lielām, blāvām, porcelāna tasītēm līdzīgām acīm.Tie puiši saka: tas esot bijis visbriesmīgākais, ko jebkad redzējuši un ko vien varētu iedomāties visšausmīgākajos nakts murgos. Tā bijusi bilde ko labāk vairs neizsaukt no atmiņu dzīlēm.

Kāpēc kaut kā neglīta pacelšanai no ūdeņu dziļumiem ir tik traumējoša iedarbība? Vai tā nav liecība tam, ko mēs varētu izvilkt no savas zemapziņas tumšajām dzīlēm? Ieraudzītu ko patiesi šausmīgu? Ja mūsos nekā tāda nebūtu, vai tad mēs bītos no noslīkuša zirga galvas? Vienmēr jau pastāv šis risks – vai esam gatavi ieraudzīt to, ko izcēluši? Ko mēs darīsim, kā dzīvosim tālāk ar to?Toreiz nospriedām, ka tas varēja būt vai nu nostāstā minētais noslīkušais zirgs, kas tur apkašā ilgo gadu laikā mumificējies, vai arī noslīcis un beigts vilkacis. Kopš tās reizes, kopš puišu stāstītā neviens no mums, pat izrādīdamies meitenēm, tajā ezerā vairs nav līdis.

***

ĀŽA KALNS

Kalnainā un līkumainā Engures šosejas un Raudas meža ceļa vidusposmā, augsta kalna galā atrodas Raudas kapi. Ceļa pretējā pusē ielejā ir skaists purvs ar nelielu ezeriņu vidū. Gar purva lejasgalu dziļajos mežos ved neliels ceļš. Pēc kāda kilometra tas sazarojas: mazākais atzars iet pa kreisi gar lielu purvu, tas ved uz Āža kalniem un tālāk cauri biezu eglīšu audzei arī uz Zirgezeru un Draņķozolu. Tieši blakus ozoliņu atzaram tā labajā pusē atrodams ļoti dziļš nez kad nokrituša meteorīta veidots krāteris apmēram 50 metru diametrā, ar nelielu ezeriņu tā dibenā.

Tajā dienā devos pret kalnu no Ozoliņu puses un tad nokāpu stāvajā un dziļajā meteorīta krāterī – tas vienmēr bija aizraujoši, dažreiz tā lejasdaļā iznāca izbiedēt kādas dūksnājā zvilnošas mežacūkas. Todien tās ieraudzīt neizdevās, bet kaut kur krātera ārpusē, dziļi mežā dzirdēju gaudošanu. Lielā atstatuma dēļ nevarēju skaidri noteikt, kāds dzīvnieks tur gaudo. Gribējās ticēt, ka tas ir vilks, - kaut vai pa gabalu redzēt īstu, dzīvu vilku jau ilgu laiku bija mans sapnis. Vietējie teicās redzējuši arī kādu lielu, mazliet klibu, vienatnē klīstošu vilku, kuram acīmredzot nebija sava bara.

Noslēpumainu spriedzi radīja mana suņa reakcija – izdzirdējis tālo gaudošanu, viņš tūdaļ pieskrēja pie manis un, nemierīgi smilkstēdams, trinās man gar kājām. Skriešus vien izrāpos no meteorīta krātera un kādu gabalu vēl stūmu velosipēdu pie rokas, jo vispirms vēl bija jātiek augstajā kalnā. Kad biju jau kalna galā, nevarēju izdomāt, kurā virzienā tagad doties: lejup pa minēto ceļa atzaru uz Āžu kalnu pusi vai pa labi uz Cīruļpurviņu. Man šķita, ka interesantāk būtu doties lejup uz Āža kalniem. Manas sunim tas ne visai labi patika. Asti ierāvis, suns spiedās man pie kājām, lai arī bija ļoti liels, spēcīgs un nikns suns. Tajā brīdī es nejutu ne bailes, ne arī kādu nedrošību. Nolēmu, ka jāaudzina sunim drosme.

Pēkšņi arī man uznāca spējas bailes, kurās bija pat kādas dīvainas, vientuļas un baigas skumjas. Kad ceļš caur egļu biezokni sāka ieslīpi no sāniem vest augšup stāvajā Āža kalna mugurā, kaut kur pavisam netālu atkal atskanēja gaudošana. Man kļuva ļoti, ļoti bail. Tajā brīdī arī suns, kas nebija varējis mani pārliecināt doties no turienes prom, aizmuka uz mājām, atstādams mani mežā vienu. Izlēmu, ka mudīgi uzstumšu velosipēdu stāvajā Āžu kalnu grēdā, kur no kalna muguras kāda taciņa ved lejup, tieši uz Raudas ceļu pie pašiem kapiem. Tu vismaz varēs ātri pabraukt un aizkļūt prom no baiļu vietas. Kad sāku stumties kalnā, uzmācās neaprakstāmas, paniskas bailes. Skaidri varēja sajust, ka no kaut kurienes uz mani cieši lūkojās kaut kas briesmīgs.

Atsevišķās reizēs šādas sajūtas biju piedzīvojis tikai pie Draņķozola. Taciņas labajā pusē kā siena pacēlās stāva, bērziem, apsēm un mazām eglītēm noaugusi Āžu kalna nogāze, bet kreisajā pusē auga pāris lielu, vecu meža ozolu. Aiz tiem – kārtējais purvs un tumša biezu egļu audze. Sajutu, ka kaut kas briesmīgs tieši no turienes un mani skatās. Pa muguru skraidīja tirpiņas. Tās bija dzīvnieciskas, uz kliegšanu vedinošas, paralizējošas bailes bez kāda man zināma iemesla. Visiem spēkiem bija jāpārvar sevi, lai turpinātu ceļu un nesastingtu. Lai arī ko mēģināju sev iestāstīt, man nebija drosmes atskatīties, jo intuitīvi baidījos ieraudzīt ko šausmīgu. Kaut kā man izdevās paātrināt soli un aši tikt kalna galā. Āža mugurai līdzīgajā garā kalna augšdaļā auga reti lapu koki, visi tumšie biezokņi bija palikuši kaut kur tur tālu apakšā. Augšā bija krietni gaišāks, un bailes izgaisa pašas no sevis.

Kad pārbraucu mājās, suns stāvēja cieši piespiedies pie mājas ārdurvīm. Viņš patiešām vēl izskatījās nobijies, arī skatiens bija kaulaini balts.

Naktī es redzēju dīvainu sapni. Es devos izbraucienā kopā ar suni – gluži kā aizvadītajā dienā. Visu redzēju, kā filmā – kā es nokāpju meteorīta krāterī, kā izdzirdu gaudošanu, kā braucu tālāk uz āža kalniem, kā man suns pinas velosipēda spieķos un vēlāk aizmūk. Man uznāca bailes - gluži kā dienas piedzīvojumā. Kad biju līdzās vecajiem ozoliem, viens no tiem ar dīvainu, taču ļoti labsirdīgu seju man paskaidroja, ka pavadījis jau daudz garāmgājēju un sargājis ceļu no tiem, kas izķēmo ceļa laiku un dažreiz pat to aprij.

Ar kokiem vispār ir ļoti interesanti. Jau bērnībā zināju, ka koki nav tikai koki, kā mums tas šķiet. Kokiem ir sava saderība vai nesaderība ar cilvēku – un ne tikai sugu ziņā vien. Kokiem esot kādas trīs dvēseles. To gan parasti attiecina tikai uz ozoliem: tie trīssimt gadu augot, trīssimt dzīvojot un tik pat ilgi mirstot. Bet īstenībā kurzemnieku zināšanā šie trīs periodi attiecas uz jebkuru koku un varbūt pat zināmā mērā arī uz cilvēku. Kad koks taisās nokalst, tas šķiroties no divām dvēselēm, kas pēc tam līdz pastarajai dienai paliekot kaut kur tuvumā.

Stāsta jau, ka arī cilvēkā esot kādas nemateriālas, relatīvi nemirstīgas daļas, kas vēl ilgi klīstot miršanas vietā. Ar to izskaidro dažādas parādības notikušu nelaimes gadījumu, katastrofu vietās vai pat mājās kurās cilvēks kādreiz dzīvojis. Visa pasaule, ikviena vieta kļūstot ar katru gadu pilnāka ar to, kas kādreiz bijis, dzīvojis, noticis. Varbūt tā ir kāda informācija, kas paliek. Tā rodoties gan gaišas un pozitīvas, gan arī briesmīgas un tumši nomācošas vietas.

Ar katru gadu pasaules vēsturē dzīvot ir gan vieglāk, gan reizē arī grūtāk. Tas, ko runā koki, vienmēr esot vistīrākā, visnešķīstākā patiesība un gudrība. Piemēram, to, ka dzīvot ir skaisti – neatkarīgi no vietas un sugas, pārvietošanās iespējām un pat ciešanām. Ka dzīvība ir un notiek, par spīti visam. Un ka līdzsvars visā ir tik trausls.

Dzīvē viss ir domāts krietni vienkāršāk, sirsnīgāk un mīļak, nekā to paši esam sagudrojuši. Kaut arī koki esot ļoti spēcīgi un viņu dvēseles spētu jebkuru cilvēku nomaitāt kā skābeni, tie esot neiedomājami labsirdīgi. Kad kokiem tiekot darīts pāri, tie klusi raudot, lai gan varētu pāridarītāju klusi no meža nekad neizlaist un lēnām izdeldēt, un Dievs to labi redzot. Kurzemniekam gan ir zināmi pāris gadījumu, kad nocirstā koka dvēsele vajā, maldina un nomaitā pašu cirtēju. Kokam nokalstot, tajā paliekot viena no dvēselēm. Tāpēc arī nokaltis koks vēl ir dzīva būtne. Šī dvēsele ir ar krunkainu, garu un ķēmīgu seju, kas var atgādināt jebkuru pasaku būtni. Tāpēc arī nokaltušie koki izskatās nedaudz briesmīgi. Bet ļauna nav arī šī dvēsele.

Ja kokus cērt pareizajā laikā un ne primitīvas, bezatbildīgas izdzīvošanas dēļ, koks šo vienu, pēdējo dvēseli patur sevī, pat būdams pārstrādāts par baļķi vai citāda veida būvmateriālu. Tāpēc arī senās koka mājas elpojot, kustoties un dzīvojot, esot ar savu seju un dvēseli, tāpat kā senie, no koka būvētie buru kuģi. Ja koku cērt nereizē – plaukšanas, ziedēšanas, zaļošanas laikā -, tad tajā esošās dvēseles esot nemierā un darot tā, ka no tā izveidotais priekšmets nepilda savu uzdevumu un pat kaitē cilvēkam.

Pavisam neskaidra ir koku saistība ar laiku. Kurzemē klīst zināšanas, ka ceļmalas koki ceļotāju vai nu sargā no nepareizas laika ritēšanas, vai arī skaita ceļotāja laiku. Vēl ir dzirdēts, ka ceļmalas koki laiku it kā apēdot, lai tas nepaliktu pāri un nebūtu izmantojams dažādiem ļauniem spēkiem.

Ceļš ir tas kas pārveido cilvēku. Un laika ritējums ceļā varētu būt koku ziņā. Tādi mums tik neizprotami un noslēpumaini viņi parasti tur it kā stāv – ceļu malās, mājās, mežos. Koki parasti kalpo nesavtīgi un uzticami.

No šīs vietas sapnis sāka atšķirties no dienā piedzīvotā. Es vairs nekāpu augstā kalnā, bet apstājos, pagriezos un ielūkojos tumšajā biezoknī, kur kaut kas briesmīgs bija sajūtams. Sākumā es neko tur nevarēju saskatīt, bet, kad ielūkojos ciešāk, es beidzot tur pamanīju kaut ko daudz lielāku un šausmīgāku, nekā spētu iedomāties. Pamodos pēdējā brīdī, jo neatceros, kas tur īsti bija un kāds tas izskatījās.

Kad biju pamodies, mana sirds sitās kā traka. Sākumā nevarēju saprast, vai esmu pamodies vai ne, jo kaut kur pavisam tuvu kāds gaudoja. Ieklausījos un sapratu, ka skaņas nāk no mājas pagalma. Tas bija suns, kas spoža mēness gaismā gaudoja no visas sirds. Metu viņam ar kaut ko no loga, viņš uz brītiņu gan pieklusa, bet tad viss sākās ar jaunu sparu.Sadusmojos un nolēmu iziet laukā un iespundēt viņu kūtī, lai ir miers. Kad biju to izdarījis, pagalma vidū no jauna uzmācās šīs dīvainās bailes. Sākumā šķita, ka atkal kāds skatās no vecā ābeļu dārza aiz akas. Tad man šķita, ka kaut kas stāv starp mani un mājas lieveni, lai gan bija spožs mēness un tur nekas redzams nebija. Bet priekšnojautas lika man nodrebēt.

Tad notika kaut kas neizskaidrojams – es skaidri jutu, ka kaut kas liels, tumšs un briesmīgs strauji tuvojas un it kā skrien man virsū. Tas izskrēja man cauri vai arī ļoti cieši pagāja man garām, līdz pat fiziskām sāpēm nobrāzdams manu esamību, nepatīkami aizskardams dvēseli. Man šķita, ka esmu smagi ievainots, ka man kaut kas svarīgs ir nolaupīts vai vismaz ir zudusi atmiņa. Mana dvēsele jutās kā nobrāzta!

Lai arī pašsajūta bija tik savādi nepatīkama, fiziski man nekas nekaitēja. Atceros, ka tajā naktī bija viena no pirmajām reizēm, kad ļoti nopietni un sirsnīgi lūdzu Dievu, jo kaut ko vairs nesapratu.

Pēc pāris nedēļām nolēmu aizbraukt uz Āžu kalniem paskatīties to vietu, kur bez kāda racionāla iemesla biju tik ļoti sabijies. Lai suns neaizmuktu un neatstātu mani vienu, šoreiz biju piesējis viņu siksnā. Bet viņš nemaz netaisījās bēgt, arī man nebija bail itin nemaz. Biezoknis tur bija kā jau biezoknis – nekā īpaša vai aizdomīga tur nebija. Mani izbrīnīja viena cita zīmīga lieta: tas ozols, kas sapnī bija ar mani runājis, vējā bija apgāzies!

***

CĪRUĻPURVIŅŠ

Nepilnu puskilometru un dienvidrietumiem no Draņķozola, daudz mazu, taču gandrīz vai nadabīgi stāvu pauguru vidū atrodas Cīruļpurviņš. Īstenībā tas nav nekāds purviņš, bet gan diezgan liels, bīstams un arī briesmīgs purvs.

Cīruļpurviņš ir pilnībā aizaudzis ar egļu un dažādu lapu koku biezokņiem, tajā ir gluži necaurejami brikšņi. Visos virzienos cauri purvam ved šauras dzīvnieku iebradātas takas – kā tuneļi, kā labirints.

Cīruļpurviņš ir arī ļoti mānīgs. Tā tikai izskatās, ka pa dzīvnieku takām var drošiniet. Vietām zem šķietami sausajām sūnām taku malās slēpjas akačaini dziļumu. Zem biezajām sakņu dzīslām, kas no vienas vietas klāj takas, ir redzami dziļi, dziļi caurumi ar melnu ūdeni dibenā.

Purviņa ziemeļu gals, kas rāda Zirgezera un Āžu kalna virzienā, arī man ir palicis maz izpētīts apgabals. Tur ir tumši, neomulīgi un necaurejami biezokņi, kuros ir daudz strautu, akaču, neticami daudz kritušu koku. Tur viss ir noaudzis ar tumšiem, nokareniem ķērpjiem un izskatās kā melnbaltā fotogrāfija. Dīvaini, bet tur nekad nav redzēta neviena dzīva būtne. Tās ir tumšas, smagas, mitras, spokainas un grūtsirdīgas vietas.

Vieta, kur purvs pāriet tajā zemajā mežā, ir vienkārši atbaidoša. Es nevaru pateikt, kas tur tik briesmīgs būtu redzams, bet tas ir nepārprotami. Tur Tu nekad nejūties viens – šā vārda visspokainākajā nozīmē. Tur šķiet, ka Tevi kāds vēro un pēc tam arī seko. Arvien tuvāk, tuvāk, draudīgāk. Auksti drebuļi sapurina līdz kaulu serdei, tu apsviedies apkārt, atskaties – neviena nav. Ir nedabīgs klusums. Tad tu ej tālāk un jūti atkal to pašu, nu jau spēcīgāk, skaidrāk, nospiedošāk…

Līdzīgi ir arī purviņā pie Draņķozola, arī tur ir šī sekošanas, vajāšanas sajūta, kas tik pēkšņi var uzdzīt zosādu. Es domāju, ka vājāks cilvēks, ļaujoties šīm pirmatnējām bailēm, ātri vien varētu sajukt prātā.

Reiz bērnībā, runājot par to vietu, kāds teica: “Tur taču nekā nav!” Kad apdomāju šos vārdus, man aukstas tirpiņas noskrēja pār ķermeni. Vieta, kurā nekā nav. Kas tad tur ir? Kas ir tad, kad nekā nav?

Nekur pasaulē – ne Vācijā, ne Francijā, pat ne Skandināvijas purvos - , nekur es neesmu redzējis spokaināku un briesmīgāku vietu par Draņķozola purviņu un Cīruļpurviņa galu. Tur maldās pat labi to vietu pazinēji. Vasarā lauku mājās bijām vismaz četri bērni – es, mans jaunākais brālis un divi pusbrālēni. Mēs bijām labākā, jautrākā un nešķiramākā kompānija, kādu vien varētu iedomāties. Kādas tik palaidnības mēs nestrādājām!

Kad pienāca sēņu laiks, bieži vien skrējām uz Lazdu kalniņu, lai tumšajās nogāzēs pie Cīruļpurviņa meklētu jaunās, resnās apšu bekas, kuras oranžo cepurīšu dēļ dēvējām par “trollīšiem”. Nu bija svarīgi aizskriet pirmajam uz īstajām vietām un kārtīgi skatīties, jo mazas apšu bekas nemaz tik viegli nemaz nevar ieraudzīt. Tā nu kādu reiz aizskrienam uz Lazdu kalniņu un notupjamies, lai labāk varētu ieraudzīt sēnes. Te pēkšņi kaut kur netālu purvā atskan dīvaina skaņa: sākumā tā sēc, tad lūzt zari, un visbeidzot atskan dobjš, truls bunkšķis. It kā zemē būtu nokritis kāds liels, smags priekšmets. Skaņa bija dzirdama pavisam nepārprotami, arī purvainā zeme Lazdu kalniņa piekājē jūtami nodrebēja. Ar izbailēm acīs visi saskatījāmies. Bijām kaut kur dzirdējuši nostāstus par to, kā vilkači trakās dusmās mēdzot saplēst dzīvniekus un to sakropļot, bezgalvainos ķermeņus sviest pāri koku galotnēm un pat vairākus kilometrus tālu, jo viņiem piemītot pirmatnējs, neapvaldīts spēks. Šī dīvainā parādība visbiežāk esot novērota medību laikā, jo vilkatis cenšoties atriebt bezjēdzīgi nogalinātos dzīvnieciņus un mēģinot pēdējo reizi brīdināt bezsirdīgos šāvējus.

Runā jau arī, ka nelaimes gadījumi medību laikā notiek tiešas vilkaču iejaukšanās sakarā, kad tie kādam no šāvējiem pārējo apziņā piešķirot dzīvnieka attēlu. Ja cilvēks nogalina prieka pēc, posta un iznīcina dabu, tad vilkacis viņu kaut kādā arī nomaitā un parauj. Pārējiem pat aizdomas neradīsies – ārēji tas liksies parasts nelaimes gadījums kādā vientuļā vietā.

Todien mums visiem bija licies, ka tieši tas arī notiek – kaut kur netālu krīt vilkača mests kāda dzīvnieka ķermenis. Mēs to neizteicām vārdos, bet acumirklī zinājām, turklāt vēl visi! Un jutām pēkšņas, neizskaidrojami stipras bailes no kaut kā. Tā nu devāmies uz Lazdu kalniņu, lai pēc tam kāptu lejā pie Cīruļpurviņa. Sākām ložņāt pa šaurajām purva biezokņa taciņām. Ilgi nebija jāmeklē – netālu no vietas, kur iepriekšējā dienā sēņojām, purvā uz dzīvnieku iebradātas takas gulēja stirnas ķermenis bez galvas. Galva bija norauta, nokosta vai nograuzta. No kakla stumbeņa rēgojās mugurkaula gals. Uz stirnas sāniem bija vairākas brūces, vienviet bija atplēsts vaļā vēders.“Ej nost!” Tas bija vienīgais, ko mēs rupji piesmakušā balsī dabūjām pār lūpām, jo skats nebija nekāds patīkamais. Neskatoties uz kuplo kompāniju, uzmācās bailes. Skaidrs, ka kaut ko tādu varēja izdarīt tikai vilkacis!

Mums jau likās, ka sāk krēslot, tāpēc nekavējoties devāmies prom no tās vietas. Kad bijām jau uz Lazdu kalniņa ceļa, Cīruļpurviņa viņā pusē kāds sāka gaudot. Gaudošana izklausījās tik vientuļa un baisa! Varbūt tas bija vilks, es nezinu. Bet skanēja briesmīgi.Lielākie puikas sāka skriet uz mājām, smiedamies par to, ka vilks mūs tūlīt apēdīs. Mēs viņiem netikām līdz.

Skrienot lielajiem pakaļ, mūsu starpā sākās panika. Neviens negribēja skriet pēdējais, tāpēc mājās pārskrējām galīgi bez elpas. Lielie puikas mūs ķircināja atkal: “Ēē, zaķapastalas! Re, kā sīkie nobijās! Re, kā lūpiņa trīc!”

Vakarā to stāstījām pieaugušajiem, viņi sākumā domāja, ka esam to izdomājuši. Kad nerimāmies un turpinājām skaidrot visu sīkāk, secinājums bija apmēram šāds: beigtā stirna tur ir gulējusi, vasaras laikā maitas drīz vien sāk pūt. Puvuma gāzes uzpūta vēderu, tas pārsprāga, un to tad mēs arī dzirdējām.

Toreiz es dusmojos un nodomāju: nu kā gan var neklausīties bērnu stāstītajā! Skaņa bija citāda, un tai stirnai galvas arī nebija. Tikai ar mokām varējām šos faktus iestāstīt. Bet arī tam tika dots skaists izskaidrojums: “Ej nu niekus, to galvu kāds būs nogriezis!”

Kad nākamajā dienā “veco operu” par vilkaču atmesto stirnas ķermeni turpinājām, pieaugušie nolēma aiziet paskatīties. Taču tad tā ķermeņa tur vairs nebija un nekas neliecināja, ka tāds tur kādreiz būtu atradies.